Kas ir svētums? Vai tas šodien ir iespējams, mūsu trauksmainajā un steigas pilnajā laikā? Kā izpaužas svētums, kādas ir tā pazīmes?

Mūsu ievērojamais Rīgas Virsgans Metropolīts Venjamins (Fedčenko), apcerot Svēto Apustuļu darbu grāmatu, pievērš uzmanību tam, ka tā nav pabeigta. Atšķirībā no citām Jaunās Derības grāmatām, to nenoslēdz ne svētības vārdi, ne vārds „āmen”.

Piemiņas diena 26. oktobris/8. novembris.

Lielmoceklis Dimitrijs dzimis Tesalonikas (tag.-Saloniku (Soluņas)) pilsētā Grieķijā. Vecāki, slepeni kristieši, viņu kristīja un mācīja ticībā. Viņa tēvs, Romas prokonsuls, nomira, kad Dimitrijs sasniedza pilngadību. Imperators Maksimiāns Galerijs, kurš tronī kāpa 305. gadā, iecēla Dimitriju tēva vietā par Tesaloniku apgabala pārvaldītāju un karavadoni. Galvenais Dimitrija pienākums bija aizstāvēt savu apgabalu no ārējiem ienaidniekiem, bet imperators no viņa vēl prasīja, lai viņš iznīcinātu kristiešus. Tā vietā Dimitrijs sāka iznīdēt pagānu paradumus, bet pagānus pašus pievērst Kristus ticībai.

Svētais apustuļiem pielīdzināmais Nikolajs, Japānas arhibīskaps, laicīgajā pasaulē Ivans Kasatkins, dzimis 1836. gada 1. augustā Smoļenskas guberņas Beļskas apriņķa Berjozovas pagastā, kur viņa tēvs Dmitrijs Ivanovičs kalpoja par diakonu. Kad zēnam bija pieci gadi, nomira viņa māte Ksenija Aleksejevna. Diakona daudzbērnu ģimene bija ļoti nabadzīga, un tomēr Ivans tika nodots mācīties Beļskas garīgajā skolā, bet pēc tam Smoļenskas garīgajā seminārā.

Svētā slavētā un visgodātā Apustuļa Andreja Pirmsauktā dzīvesstāsts

Svētais Andrejs, Kristus Pirmsauktais Apustulis, dzimis Palestīnā, Galilejas apkārtnē, nelielajā Betsedas pilsētiņā Ģenacaretes ezera krastā, kuru senatnē tā ievērojamā lieluma dēļ dēvēja arī par Galilejas jūru. Betsedas iedzīvotāji pārsvarā bija zvejnieki, un arī pats pilsētas nosaukums tulkojumā nozīmē „zvejas vieta”. Mūsu Kunga un Pestītāja Jēzus Kristus zemes dzīves laikā šajā pilsētā dzīvoja zvejnieks, vārdā Jona, kurš bija no Simeona dzimtas. Divi Jonas dēli – vecākais Pēteris un jaunākais, Andrejs – kļuva par Kristus Apustuļiem.

Nepilnus trīs gadus bija Rīgas katedrā.

2011.gada 4.oktobrī (21.septembrī pēc vecā stila) aprit 50 gadu kopš mūžampieminamā metropolīta Venjamina(Fedčenko) nāves dienas.

Metropolīts Venjamins(laicīgajā pasaulē Ivans Fedčenkovs) dzimis 1880.gada 2.septembrī Tambovas guberņas Kirsanovas apriņķa Iļjinkas (Vjažļu) ciemā. Valdnieka tēvs Afanasijs Ivanovičs bija I.Baratinska dzimtzemnieks, pēc tam kalpoja pie viņa par kantora darbinieku. Māte, Natālija Nikolajevna, bija diakona meita no Orževskas ciema.

Maskavas un visas Krievzemes Patriarhs. Dzīvesstāsts.

Svētmoceklis Hermogens, Maskavas un visas Krievzemes Patriarhs, dzimis aptuveni 1530. gadā. Par viņa dzīves agrīnajiem gadiem ir dažādas versijas. Par Patriarha dzīves pirmo periodu ir zināms, ka viņš bijis garīdznieks Kazaņas svētītāja Nikolaja baznīcā, bijis viens no galvenajiem dalībniekiem Kazaņas brīnumdarošās Dievmātes ikonas atrašanas 1579. gada 8. jūlijā dalībniekiem.

Svētlaimīgā Matrona (Matrona Ņikonova) dzimusi 1885. gadā Tulas guberņas Jepifānas apriņķa (tagad. – Kimovas rajona) Sebino ciemā. Šis ciems atrodas divdesmit kilometrus no ievērojamā Kuļikovas lauka. Viņas vecāki – Dmitrijs un Natālija – bija dievbijīgi cilvēki, godprātīgi strādāja, dzīvoja trūcīgi. Ģimenē bija četri bērni: divi brāļi – Ivans un Mihails, un divas māsas – Marija un Matrona. Matrona bija jaunākā no bērniem. Kad viņa piedzima, vecāki jau bija pusmūža gados.

Svētītājs Nikolajs piedzima III gs. otrajā pusē Pataras pilsētā, Likijas apgabalā Mazāzijā. Viņa vecāki Teofans un Nonna bija augstdzimuši un visai turīgi ļaudis, kas viņiem neatraucēja būt dievbijīgiem kristiešiem, žēlsirdīgiem pret nabagiem un dedzīgiem uz Dievu.

Līdz dziļam vecumam viņiem nebija bērnu; nepārtrauktā dedzīgā lūgšanā viņi lūdza Visaugsto dot viņiem dēlu, apsolot veltīt viņu kalpošanai Dievam. Viņu lūgšana tika uzklausīta: Kungs viņiem dāvināja dēlu, kuru svētajā Kristībā nosauca par Nikolaju, kas grieķu valodā nozīmē „tautu uzvarošs”.

Piemiņas dienas 17./30. aprīlis; 30. augusts/12.septembris.

 Atceres diena 5. jūlijā pēc vecā stila.

Svētā sirdsskaidrā mocekle lielkņaze Elizabete Fjodora meita bija otrais bērns Essenes-Darmštates lielhercoga Ludviga IV un princeses Alises – Anglijas karalienes Viktorijas meitas – ģimenē. Vēl viena šī pāra meita – Alise – vēlāk kļūs Krievijas imperatrise Aleksandra Fjodorovna. Bērnus audzināja vecās Anglijas tradīcijās, viņu mūžs ritēja saskaņā ar mātes iedibinātu stingru kārtību. Bērnus ēdināja un ģērba ļoti vienkārši. Vecākās meitas pašas veica savu mājas soli: uzkopa istabas, gultas, kurināja kamīnu. Vēlāk Elizabete Fjodorovna teiks: «Mājās man iemācīja visu.» Māte uzmanīgi vēroja, kādi talanti un noslieces piemīt katram no septiņiem bērniem,  centās tos audzināt uz kristiešu baušļu stingrā pamata, viņu sirdīs viešot mīlestību uz tuvākiem, īpaši uz cietējiem.

Ak, svētlaimīgais svētmocekli tēvs Jāni, Dieva patiesības cīnītāj un svētās Kristus Ticības aizstāvi, svētās Baznīcas zaimotāju atmaskotāj, un ienaidnieku padzinēj, aizvainoto aizstāvi un visu uzticīgo ļaužu siltais lūdzējs Dieva priekšā. Tu ar visu savu dvēseli no jaunības Kristus baušļus esi iemīlējis.

Deviņpadsmitā gadsimta vidus Baltijā iezīmējās ar ar bezprecedenta masveidīgu latviešu un igauņu pāriešanu pareizticībā.

Zemnieki - latvieši un igauņi, kurus nesaudzīgi ekspluatēja vācu muižnieki, atradās šausmīgā nabadzībā un pazemojumā. Dižais krievu rakstnieks F. Dostojevskis raksturoja latviešu zemnieku stāvokli kā ievērojami sliktāku, nekā nēģeru vergu stāvokli amērikāņu plantācijās.

Pareizticība Latvijā. Vēstures apcerējumi. A.Pommers. Grāmata izdota par godu pareizticīgo dievkalpojuma latviešu valodā 170. gadadienai, izmantojot 1931. gada izdevumu, kurš glabājas Latvijas Universitātes Akadēmiskajā bibliotēkā. Izdots ar Latvijas Pareizticīgās Baznīcas Sinodes Izdevniecības nodaļas atļauju.

Latvijas Kristīgās Akadēmijas tulkojums PDF formatā.

Guntis Elija Dišlers

 Dāvids Balodis – latviešu Mozus

 Bez pārspīlējuma var teikt, ka Vidzemes zemnieku pāriešana pareizticībā 1840. gados ir viens no aizgājušā gadsimta svarīgākajiem jautājumiem latviešu ticības dzīvē un nācijas formēšanās procesā. Pati pāriešana ir gan ekonomisku, gan sociālu un, galu galā, reliģisku motīvu ierosināta. Tā neradās tukšā vietā, bet loģiski turpināja latviešu (un igauņu) zemnieku izmisuma pilno cīņu par savām pastāvēšanas tiesībām. No otras puses, šīs masveida pāriešanas rezultāti ir atstājuši paliekošu iespaidu uz vairākām latviešu tautas turpmākās garīgās dzīves pusēm, un šīs sekas jūtamas vēl šodien.